Klāt gada nogale, laiks, kad biedrība “No Salacas līdz Rūjai” rīko jau par  tradīciju kļuvušo pieredzes apmaiņas braucienu uz kādu no vietējo rīcības grupu (turpmāk tekstā – VRG) teritorijām. Šogad vēlējāmies smelties iedvesmu no kaimiņzemes Igaunijas uzņēmīgajiem ļaudīm, tāpēc no 5.  līdz 6. decembrim desmit cilvēku sastāvā devāmies uz Igauniju. Pirms vairākiem gadiem pie sevis uzņēmām Igaunijas dienvidu daļas un Peipusa piekrastes VRG delegāciju un bijām saņēmuši uzaicinājumu doties atbildes vizītē. Mūsu maršruta gala mērķis bija Peipusa ezera piekraste, apciemojot 4 VRG, kas šajā teritorijā realizē LEADER finansētas aktivitātes un īsteno projektus. Kaut arī attālums starp VRG “No Salacas līdz Rūjai” teritoriju un Peipusa piekrasti ir nosacīti neliels, ja vērtējam to Eiropas ceļu mērogā, liela daļa no mums šajā Igaunijas reģionā bija pirmo reizi. Ar sajūsmu un lielu ieinteresētību uzklausījām VRG sagatavotās prezentācijas, apmeklējām izvēlētos uzņēmumus un nevalstiskās organizācijas. Divas dienas ir mazs laiks, lai apskatītu visu – pabūtu Peipusa ezera piekrastes vecticībnieku ciematos,  paviesotos pie tūrisma uzņēmējiem “Sīpolu ceļā” un zemledus makšķernieku servisa vietās, tomēr mums tas izdevās pateicoties pārdomāti izstrādātai programmai un grupas vadītājam un tulkam Jānim Prangelim.

5.decembra  agrā rītā devāmies uz Tartu, kur mūs laipni sagaidīja VRG „Tartumaa Arendusselts” valdes locekle Liis Lainemäe. Mūs iepazīstināja ar organizācijas darbību, viņu teritoriju īpašajām attīstības tendencēm un iedzīvotāju izvietojumu, iekļaujot ciemu un pilsētu raksturojumu.  Tūrisma nozare ir tā, kuru šajā teritorijā ir nolemts attīstīt ar vērienu. Tiek piesaistīti līdzekļi teju no visiem iespējamiem ES Finanšu avotiem, arī pašvaldību un privāto partneru līdzekļiem. Popularitāti ir ieguvuši vairāki projekti. Viens no tiem “Onion route” (Sīpolu ceļš). Nosaukums ”Sīpolu ceļš” ir dots vecticībnieku ciematu atrašanās joslai gar Peipusa ezera krastu.  Sīpolu audzēšanas tradīcijas pirms vairāk nekā 400 gadiem ir atnākušas kopā ar ieceļotājiem no Sibīrijas un citiem tāliem Krievijas reģioniem, kur reformējoties pareizticīgo baznīcai, uzsāka vajāt tos, kuri vēlējās saglabāt savu piederību vecticībai. Sīpolu audzēšana ir tikai viens no bagātā kultūras mantojuma. Mēs iepazinām arī savdabīgo ēdienu garšu. Piekrasti apdzīvo gan krievi, gan igauņi un tas arī  nodrošina bagātīgo kultūras daudzveidību. Projekta “Sīpola ceļš” galvenais mērķis ir attīstīt un reklamēt Peipusa ezera reģiona tūrismu un atbalstīt tā izaugsmi. “National Geographic” projekta “Living on the Edge” ietvaros ir iegādi 28 dzeltenie logi (rāmji), tie ir uzstādīti īpaši izvēlētās skaistākajās vietās tā, lai dabas mīļotājiem burvīga ainava pavērtos raugoties caur dzelteno rāmi abos virzienos. Ar LEADER finansējuma atbalstu ir sagatavoti un pavairoti daudzi informatīvie materiāli, ļoti interesanta ir dzelteno rāmju karte, kas aicina tūrisma entuziastus apceļot visas iezīmētās vietas un iemūžināt sevi uz skaisto ainavu fona.  “Sīpolu ceļš” un “Dzelteno logu” iezīmētās apskates vietas ir inovatīvi projekti un abos šajos projektos sadarbības partneri ir visas 4 mūsu braucienā apmeklētās VRG .

Pēc tikšanās Tartu devāmies uz Varnjas ciematu, kur iepazināmies ar vienu no LEADER projektiem – viesu māju “Mesi tare”(Medus istaba). Saimniece mūs izrādīja un izstāstīja stāstu par viesu mājas izveidi, kā arī pasniedza gardas pusdienas. Cik garšīgi bija pīrādziņi ar ceptu sīpolu pildījumu un žāvētas gaļas zupa, kur garšai pievienotas kaltētās sīkās Peipusa zivtiņas – sauktas par stintēm! Pēc maltītes devāmies uz mūsu brauciena nākamajiem 2 objektiem. Peipsimaa apmeklētāju centrs ir izveidots ar mērķi saglabāt vietējo tradicionālo rokdarbu prasmes un attīstīt unikālo krievu vecticībnieku ciematu kā tūrisma galamērķa teritoriju. Tālāk devāmies uz  Alatskivi ciematu, kuru daudzi atpazīst ar atjaunoto arhitektūras pieminekli baltvācu muižu. Nu šajā ciematā tūristi var apmeklē arī Veinimaja (Vīna māja), kuras saimniece ir Külli Must. Vīnadarīšanas jomā mūsu tautas ir ļoti līdzīgas- radošums izpaužas interesantu garšu un aromātu meklējumos. Kulli mums stāstīja par savu mazo vīna ražotni un piedāvāja  degustēt sešus no saviem iecienītākajiem vīniem.

Kā pēdējos 2 objektus pirms došanās uz naktsmītni, apmeklējām VRG Jõgevamaa Cooperation Chamber teritorijā esošo Mustvee Jahtklubi (Jahtu klubs), kur LEADER finansējums tika izlietots kluba ēkas celtniecībai . Kluba prezidents Igors Borodins mums pastāstīja par  to, kādiem mērķiem tiek izlietotas telpas. Tas ir svarīgs, jo tiek apmācīti kuteru un jahtu stūrmaņi. Igors, pats būdams profesionāls kuģa stūrmanis ir tiesīgs veikt šo atbildīgo darbu, un  katru gadu ap 300 cilvēkiem nokārto starptautisko kuģošanas licenci. Kursanti brauc arī no Latvijas. Mustvee pilsētā mūs iepazīstināja arī ar otru uzņēmējdarbības projektu, kas ir ļoti nozīmīgs pilsētas infrastruktūrai. Tā ir bijusī sabiedriskās ēdināšanas ēka, kurā jaunie saimnieki ir iekārtojuši kafejnīcu un banketa zāli lielāku viesību rīkošanai, kā arī, uzbūvējuši ēkai trešo stāvu, kur nu ir iekārtoti 11 viesnīcas numuriņi.

Otrajā dienā devāmies uz VRG Peipsi-Alutaguse Chamber of Cooperation teritorijas  uzņēmumu “Alutaguse juust OÜ”, kurā saimnieko brālis un māsa. Viņu bizness ir īpašu sieru ražošana. Īpaši tie ir ne tikai pagatavošanas tehnoloģijas un garšas ziņā , bet arī ar to, ka tie ir Igaunijas dārgākie sieri. Pienu iepērk no netālu esošās piena lielfermas. Daudzums nav liels- tikai 500 kg nedēļā. No svaiga, nepasterizēta  govs piena ražo bree tipa sieru , izmantojot trīs tipa pelējuma sēnītes – baltā, zilā un zili baltā ( izskatījās pelēka). Bez bree tipa siera tiek gatavotas arī īpaši gardas siera  uzkodas. Mums bija iespēja šos sierus nodegustēt un iegādāties sev iecienītāko. Tālāk apmeklējām “Iisaku muuseum” (Vēstures muzejs). Tur mums bija iespēja aplūkot dažādas ekspozīcijas vairākās zālēs. Muzeja darbiniece mums pastāstīja interesantākos vēstures faktus. Turpat pretājā ielas pusē kopā ar VRG Peipsi-Alutaguse Chamber of Cooperation administratīvo vadītāju Lee Roosa devāmies uz organizācijas telpām, kur tikām iepazīstināti ar VRG darbību un projektiem. Lai gan laiks mūs šajā braucienā nelutināja, kopā ar Lee braucām aplūkot arī pašu Peipusa ezeru, kur ar LEDER finansējumu ir uzbūvēti daudzi objekti ezera promenādē kā arī finansēti uzņēmēju projekti kempingu būvniecībai. Kā pēdējo apskates objektu mūsu braucienā iekļāvām Rapina Loomemeja (Jaunrades māja). Jaunrades mājas izveides ideja radusies no domas, ka teritorijas cilvēkiem ir jābūt vietai, kur sevi apliecināt un atmodināt savu radošumu. Šeit pieejamas dažādas darbnīcas – keramikas, mākslas un stikla darbnīca, austuve, alus brūvētava, vīna darītava, profesionāla virtuve, skaņu ierakstu studija, semināru telpa, izstāžu zāle. LEADER atbalsts ir sniegts keramikas un stikla darbnīcas inventāra, skaņu ierakstīšanas telpas tehnikas, kā arī šūšanas darbnīcas inventāra iegādei. Kā viens no svarīgākajiem projektiem tika pieminēts interneta optiskā kabeļa ierīkošana Rapinas pilsētā, mūs tas pārsteidza, jo Latvijā šāda mēroga projektu finansēšanai LEADER netiek izmantots. Divās dienās apmeklējām lielu daļu no Peipusa piekrastes un braucot bieži redzējām uz ēku jumtiem izvietotas saules baterijas, arī saules kolektoru stacijas pie ražotnēm. Tas arī savā ziņā bija pārsteigums- tātad Dienvidu Igaunijā saule spīd vairāk, jo pie mums, Ziemeļvidzemē, šāda veida enerģijas ieguve  nesaņem LEADER finansējuma atbalstu.

Igaunija ir iedvesmojoša, un mēs varam būt laimīgi par iespēju smelties viņu pieredzi un darīt skaistāku un bagātāku mūsu Latviju!